Rekurzeme.lv ARHĪVS

Puķu mīlēšana nav kaitīga slimība

VALIJA BELUZA

2015. gada 8. jūnijs 07:00

3100
Puķu mīlēšana nav kaitīga slimība

Kas raksturo īstu puķu draugu? Saules un vēja aprauta seja, rokas, ko iekrāso pastāvīga saskare ar nezālēm un zemīti. Un vēl – uzprasies ciemos, kad gribi, čakls dārza kopējs tevi prom neraidīs.
Priekulnieku Dzidras un Daņa Valužu īpašums Baznīcas ielā 12 piesaista garāmbraucēju uzmanību, un arī pašvaldība viņu veikumu novērtējusi atzinīgi. “Padomju valstī dzīvojot, mums nebija laika, jo visu atdevām darbam. Dārzu sākām veidot, jo gan dēls, gan vedekla ir beiguši Buldurus un abi arī Lauksaimniecības akadēmiju. Jaunie palīdz gan ar padomiņiem, gan ar darbiņiem,” ģimenes tradīciju atklāj Dzidra.

Mīļākie augi – rododendri
Saimnieces favorīti ir rododendri, kas maija otrajā pusē izskatās iespaidīgi – balti, lillā, oranžīgi, sārti. “Uz dzimšanas dienu aprīlī un vārda dienu maijā, zinot manu vājību, atnāk pa stādam un tā viņi vairojas. Bērni zina, ko vajag,” pasmaida dārzkope. Lielā citronliāna – Guntas Vecpils dāvana. Piesaulītē vēl izceļas melnās tulpes, pirms sīpolu izrakšanas tulpju zonas sanumurētas, lai nesajuktu krāsas.
Ēnainākā stūrī starp vienkāršām un pildītām maijpuķītēm dažas arī neparastā krāsā – rozā. Tām blakus kāds mūžzaļais rododendrs, vēl podiņā, toties kuplos ziedos. “Nosala iepriekšējais ārzemnieks, un tā vietā radās jauns, pirkts Kalnišķos. Re, cits mazulis, kad uzplauks, smaržos kā vaivariņi mūsu mežos. Bet te mums zied strīpa ar lielajām Kanādas zilenēm. Ogas brīnišķīgas, ēdam visu vasaru,” ar lolojumiem iepazīstina saimniece. Pārtikas programma šajā dārzā pieticīga: kāds pētersīlis, kāds lociņš, siltumnīcā – tomāti. Puķes, puķes vien, labestīgi nopukst Danis. Uz fotografēšanos viņš piekrīt tikai pēc pierunāšanas: neesot sapucējies un “žēl tās puķes maitāt”. Pieticīgi vīrs vērtē savu pienesumu: “Neko daudz: uzroku, paroku, zālīti nopļauju, vasarās aplaistu. Stādīšana un ravēšana – kundzes ziņā.”

Ik stūrītis, ik pēda
Praktiskie saimnieki pamanījušies optimāli izmantot nelielo zemes pleķīti, kurā ietilpst arī stāva nogāze. Arī tā apstādīta, uz terasītēm tiek audzētas Mēness zemenes un tomāti, bet lejā – Virgas upīte, kuras ūdeni augiem piegādā sūknis.
Ja gudri sakombinē augus, ziedēšana dārzā nepārtrūkst. “Podiņos sasēju atraitnītes, tās drīz ieņems noziedējušo liliju vietu – lai nav nesmuks tukšums. Visa pļaviņa tad ziedēs līdz salam un arī agri pavasarī, kamēr lilijas vēl nav izlīdušas. Vienas noziedējušās spirejas vietā nāks cita,” stratēģiju neslēpj Dzidra un vedina aplūkot meditācijas vietu siltajā dienvidu pusē, no kuras paveras romantisks skats uz gravu. “Agri pavasarī te sēdot, vienmēr saku paldies Dievam, ka atkal sagaidīts pavasaris. Ko citu mūsu gados var gribēt?”
Par 2013. gadā domes piešķirto naudas balvu skaistā dārza īpašnieki iegādājušies glītu dārza krēslu. Aizvējā noliktas aklimatizēšanai iekštelpās pārziemojušās pelargonijas, “kad kļūs glītākas, izies centrā”. Arī eņģeļtaures gaida plaukšanu. Septembrī piecas milzīgās skaistules cilvēki no ielas esot nākuši fotografēt. Bet nu jau sāk aptrūkt spēka izcilāt un pagrabā vietas ir tik, cik ir.

Ar vedeklu uz viena viļņa
Dzidra ir dzimusi Rucavā un ieradusies Priekulē pēc kara kopā ar vecākiem. “Tēvu aizsūtīja uz lēģeri Karēlijā, īsu brīdi padzīvojām Liepājā. Tad tēvs sāka strādāt Priekulē. Danis ir lietuvietis, viņiem arī bija represijas, nedrīkstēja atgriezties Lietuvā. Skolu viņš, tāpat kā es, beidza Priekulē. Feldšera profesiju ieguvu Liepājas medicīnas skolā. Tikko atvērtajā Priekules slimnīcā bija vajadzīga vecmāte, un tā tas mūžiņš te pagājis.” Priekules slimnīca – vienīgā darbavieta.
Sākumā abi dzīvojuši Daņa vecāku mājās, pēc tam radusies iespēja nopirkt savējo. Vienīgais dēls Aļģirts ieguvis otru augstāko izglītību un strādā Valsts ieņēmumu dienestā. Viņam četrdesmit pieci gadi. Kamēr mazmeitiņas bijušas maziņas, Dzidra un Danis daudz palīdzējuši, pieskatot jaunākās atvasītes. Mazmeitām Laurai un Rinaldai ir 22 un 17 gadi. Nu jau abi nosvinējuši zelta kāzas.
Runājot par dārzu, saimniece vairākkārt uzsver, ka smukums nav tikai viņas nopelns. “Gandrīz visu darām kopā ar vedeklu Andru, viņa strādā domē. Esmu laimīga, ka abas esam uz viena viļņa!” Vajadzētu jau novecojošo namiņu pieremontēt, viņa prāto, bet ar pensiju to nevar izdarīt. Vīram būs astoņdesmit, cik tad man vēl līdz tam trūkst, no dēla ar’ nevaram visu laiku prasīt: viņa bērniem vēl jāstudē.

Maskavas pārsteigums
Mums ir tā lielā laime labi sadzīvot ar kaimiņiem, starp īpašumiem nav žoga, priecājas Dzidra, rādot vēl vienu gaumīgu stādījumu zonu. Ciemiņi vienmēr esot sajūsmā, cik labi nāburga zālienu papildina dobe ar svītrainiem grīslīšiem, sniega rozēm dažādās krāsās, aslapu flokšiem, pildītajām tulpēm, ložņu cekuliņiem, triju krāsu magonēm un citām izteiksmīgām puķēm un dekoratīviem krūmiņiem. Pavasarī, kamēr citi vēl guļ, pirmās mostoties dažādu nokrāsu sniega rozes un bergēnijas.
“Krāsainās magones vienmēr dod priecīgu akcentu, bet ir drusku mežonīgas: lien, kur vajag un nevajag. Ligulārijas grib, lai laista, citādi nolaiž spārniņus,” par puķēm Dzidra runā kā par mīļiem cilvēkbērniem. Jaunulis košumdārzā ir ceriņš ‘Sjurpriz Moskvi’ jeb ‘Maskavas pārsteigums’ ar pildītiem ābeļziedu krāsas ķekariem. Iepriekšējais augs esot saslimis un nomiris, bet “pagājušogad uz vārda dienu vedekla manu sapnīti atveda”.
Šopavasar augu kolekcijai ir nākušas klāt bārbelītes, dārzkope tikusi uz lielo augu tirgu Jelgavā, braucienu organizējusi dome. “Puķu mīlēšana ir slimība, bet nekaitīga slimība. Dārzs man dod visu – prieku, mieru, darbu. Izeju dārzā, un man neko vairāk nevajag, mālainajā zemītē varu rakties no rīta līdz vakaram,” puķu valdzinājumu skaidro Dzidra, “Danis rājas, ka visa ir par daudz. Bet es vēl gribu zemo ginka koku, pundura formu. Ja to sastapšu, viņš būs mans. Vēl viens sapnis ir abēlija – maijā bagātīgi ziedošs krūms ar dievīgu smaržu.”